Mans draugs mēs ar Tevi Dzīvojam Latvijā Mēs bieži nesaprotam Bet mums tā ir vienīgā Tu mosties ar Latvijas rītu Ej gulēt, kad saule riet Tu vari aizbraukt tālu Bet no Latvijas Tev neaiziet
Septiņsimt gadus vācieši nāca Krievi, zviedri, lai nospiestu mūs Uz ceļiem Bet latvieši nesalūzt Nesalūzt jo mīl šo zemi Cer mājās atgriezties Satikt savus mīļos Rīgas lidostā nosēsties
Uzliec roku man uz pleca Uzliec roku sev uz sirds Lai kur Tu arī dotos Latviju Tev neaizmirst
Tagad par tiem grūtajiem laikiem Man ir sagatavots viens stāsts par to Lūdzu ieklausieties, ieklausieties nepārtraucot Tūkstošs deviņsimti četrdesmit sestā gadā Skaistā rītā pavasarī Atnāca ādas mēteļos vīri Pie mana vectēva, teica - jānāk līdz Gandrīz veselu gadu Viņš stūra mājā mocījās Viņš teica - Latvija būs brīva Un ne no kā viņš nebaidījās Iznāca ārā, bija piedzimusi meita Nebija no kā izdzīvot Viņš teica - es to visu nevarētu Savu Latviju nemīlot
Uzliec roku man uz pleca Uzliec roku sev uz sirds Lai kur Tu arī dotos Latviju Tev neaizmirst