es zināju pirms viss vēl sākās, nav par tevi kaprīzākas spilvens spiež un sega par šauru, sapnis nekāds un miegs par cauru
es gribu sajukt prātā no slavas un neprātīgi šķiesties ar naudu pavirši sveicināt draugus un sasniegt ekrāna mākslīgo baudu es gribu, es gribu, es gribu, es gribu es gribu raudāt
mans porcelāna eņģelīti, cik harmoniski mūsu rīti bet tumšās, drūmās rudens naktīs būs melliem velliem pilni kakti
un tad lai dzeltenā prese pieķer mani aiz varena, garena limuzīna rūtīm blakus garkājainai būtnei ar uzpumpētām krūtīm es gribu, es gribu, es gribu, es gribu
es gribu smaidīt brīžos, kad cenšos sevi apmānīt es varu gaidīt kādu, kas nāks mani savaldīt
es sen vairs neeju uz dejām es baudu rodu vecā dzejā tur mani draugi – ceļa stabi, vēl liepas satumst un ir labi
es gribu sajukt prātā no slavas un neprātīgi šķiesties ar naudu pavirši sveicināt draugus un sasniegt ekrāna mākslīgo baudu es gribu, es gribu, es gribu, es gribu
es gribu smaidīt brīžos, kad cenšos sevi apmānīt es varu gaidīt kādu, kas nāks mani savaldīt
vairs mūsu līgumi nav spēkā cik viegli tomēr krist ir lētā grēkā liktenis uz vienas, uz kreisās kājas lēkā
es gribu smaidīt brīžos, kad cenšos sevi apmānīt es varu gaidīt kādu, kas nāks mani savaldīt