Man nebija valās, man nebija Es pats sev pasaule šķitu Un pieskāros pasaulei tikai tapat Starp citu, starp citu, starp citu
Bet pasaule kļuva zvērīga Un kad ta man ieuriās kaklā Es sajutu cik ta vērtiga Un cik mana acs ir akla, cik akla, cik akla
Un tada milziga saule Kā citam nevienam kvēlo Tik tiem, kuri neskatās atpaktģ Un, kuri nenožēlo
Kad mani gaķāmejoīas ķetnasmina Un kades, iz plezdams rokas, kritu Es saprotu pasaule neatriebj Tikai par sevi tā atgādina
Starp citu (Un tada milziga saule) Starp citu (Kā citam nevienam kvēlo) Starp citu (Tik tiem, kuri neskatās atpaktģ) Starp citu (Un, kuri nenožēlo)
Un tada milziga saule Kā citam nevienam kvēlo Tik tiem, kuri neskatās atpaktģ Un, kuri nenožēlo
(Un tada milziga saule) (Kā citam nevienam kvēlo) (Tik tiem, kuri neskatās atpaktģ) (Un, kuri nenožēlo)
Te nu stāv vaļā pastiepta roka, ko tā neprot, ko prot? Tā prot latviski rakstīt nēprot ucagot Te nu stāv vaļā pastiepta roka tā kā salā trīc Tai viss ir iedots nekas nav apsocīts
Te nu stāv vaļā pastiepta roka, ko tā neprot, ko prot? Tā prot latviski rakstīt nēprot ucagot Te nu stāv vaļā pastiepta roka tā kā salā trīc Tai viss ir iedots nekas nav apsocīts