Man nebija valās, man nebija
Es pats sev pasaule šķitu
Un pieskāros pasaulei tikai tapat
Starp citu, starp citu, starp citu
Bet pasaule kļuva zvērīga
Un kad ta man ieuriās kaklā
Es sajutu cik ta vērtiga
Un cik mana acs ir akla, cik akla, cik akla
Un tada milziga saule
Kā citam nevienam kvēlo
Tik tiem, kuri neskatās atpaktģ
Un, kuri nenožēlo
Kad mani gaķāmejoīas ķetnasmina
Un kades, iz plezdams rokas, kritu
Es saprotu pasaule neatriebj
Tikai par sevi tā atgādina
Starp citu (Un tada milziga saule)
Starp citu (Kā citam nevienam kvēlo)
Starp citu (Tik tiem, kuri neskatās atpaktģ)
Starp citu (Un, kuri nenožēlo)
Un tada milziga saule
Kā citam nevienam kvēlo
Tik tiem, kuri neskatās atpaktģ
Un, kuri nenožēlo
(Un tada milziga saule)
(Kā citam nevienam kvēlo)
(Tik tiem, kuri neskatās atpaktģ)
(Un, kuri nenožēlo)
Te nu stāv vaļā pastiepta roka, ko tā neprot, ko prot?
Tā prot latviski rakstīt nēprot ucagot
Te nu stāv vaļā pastiepta roka tā kā salā trīc
Tai viss ir iedots nekas nav apsocīts
Te nu stāv vaļā pastiepta roka, ko tā neprot, ko prot?
Tā prot latviski rakstīt nēprot ucagot
Te nu stāv vaļā pastiepta roka tā kā salā trīc
Tai viss ir iedots nekas nav apsocīts
Статистика страницы на pesni.guru ▼
Просмотров сегодня: 1