Es atvēru avīzi, vēl nedaudz pievēris acis Un uzdūros veidam, kā dabūt piecdesmit latus Man nepaveicās – tas nav ievērīgs fakts Es tikai pamanīju to, kas vienmēr bij blakus Man vajadzēja izmest cigaretes nejauši Lai saprastu, ka varu visu dienu nepīpēt Tā nav veiksme, nekas ievērīgs arī Es tikai pamanīju to, kas vienmēr bij’ manī Šķiet, redzu Tevi pirmo reizi, kad es stāvu malā Bet patiesībā simto reizi Tu man gāji garām Kā viss pārvēršās veikli, kā, kad demolē No kārtējās sejas pūlī par meiteni ar dekoltē Lūpas sarkanākas, kā divas zemenes Es atkal gribu rakstīt viņai dziļu SMS Jocīgi, ka viņai blakām teikt šo ziņu nelecu Es saprotu, cik viņa skaista, kad viņu neredzu Ir dzīvē tādas lietas – jārada tām besis Jo tās ir jābauda no tāluma kā gleznas Lai redzētu daili, pēc kuras rokas pastieptos Beigās sanāk, ka tikai eju prom lai atgrieztos Kāda cena ir redzei, kas laupīta Līdz mūs pamet, mēs pat nezinam, cik daudz mīlam Nenojaust, ko tiešām jūti, nerubī, un pats zini Ir kā ar roku – Tu to nejuti, līdz sasiti Es ieraudzīju vienā kadrā video Klipu, cits – kā no lata dabūt kādu miljonu „Cik daudz nemanu?”, vaj’g prasīt te man Laikam tomēr ne tikai ar acīm redzam Pasaule ir pilnīga, un tajā ir viss Bet lūram uz slikto pusi, it kā pajāt uz citu Nekas nenāk no zila gaisa – vajag man actiņas rūdīt Tas vienmēr ir te bijis, kā nākamā paziņa pūlī Visu piefiksēt, visu ieraudzīt Kāds to bieži spēj, lai tas piebrauc rīt Jo uz haļavu ceru te stulbi Kaut es zinu, ka gudrības cena ir kļūda