Pie manis policists piegāja, kam smaids bij’ imitēts Es ātrumu pārkāpu, skrienot kā baigais zibenzellis Prasīja: „Tu esi traks, dēls, vai civilizēts?” Un es paskaidroju ka mans laiks ir limitēts Kad man teica pārmetot: „Tu mainīties sāc!” Es teicu, ka nokavēju, lai mani gaidītu kāds Kad mani pratināj’ prasot: „Uz ko tautu vedini Tu?” Es teicu, ka tikai eju, un es nezinu, kur Manai dzīvei tikai pienāk starts vakarā Bars atkal stāv, sākas fars, maskarādes Bet man pofig – par manām acīm tik’ Marss sarkanāks Prasi: “Kāpēc?” Es nezināju, ka var savādāk Visu, ko rakstu Tev, par kapeiku var pirkt Bet es esmu meklēšanā, jo es pateicu, kā ir Nav man viegli, labi ir, atkal lietas daru Mani iedvesmoja dziesma, bet man nav neviena alibi Mani paņēma ciet kāda veikalā, jo man izmaiņas vaj’g Jo acīs man palika prieks pat, kad izgaisa smaids Kāpēc par visu Tu necepies, kā tie, kurus izmaina naids? Es pateicu viņiem, jo esmu šeit tikai uz laiku Līdzinos lirikā reizēm es vulgāram tipam Dabūju kvīti, jo man vajadzēja būt kādam citam Kļūdas pieļāvu, par kurām nedraud iet uz cietumu Bet Tavs acu skatiens man ir kā tiesas spriedums
Piedz. …šeit …teikt …dzīvs …beigts Es esmu šeit Ko vēl man teikt Es biju īsts, es biju feiks Es biju dzīvs, es biju beigts
Man jābūt labam pilsonim, to patīk deldēt manī Bet, ja ticu paradīzei vai man jātic ellei arī? Es nevēlu sliktu, es tikai dodos tālāk Bet, novelkot robežas, Tu man dod, ko pārkāpt Sirdsapziņa lēnām nogalina kā neass nazis Jā, es esmu melojis, jā, es esmu zadzis Es to ne vienmēr risinu – tās kļūdas liek bēguļot Varbūt tāpēc, kad man ir labi, es jūtos kā grēkojot Tu vari man teikt, ka par visu, ko daru, te pienākas stress un bēdas Vari baidīt ar elli pat sātanu, bet mans lielākais grēks ir gļēvums Tas kā piedāvāt bērnam bēres vai likt piegādāt ēst uz Mēness Jā, esmu vainīgs, un varu vēl piebilst bez pietātes: „Esmu dzēris.” Jo vai Tu ticētu, ka patiesībā man mantas, nu, nerūp? Bet esmu tas vainīgais te, tikai lai tas Tu nebūtu Ar asarām acis jau piepildās, tai to tikko šeit nebij’ Es aizskāru tevi, bet tikai, jo likās, Tev ir, ko teikt pretī Tu dāvā man siltumu, mieru te, nevis izstaro noliegumu Bet kāpēc, kad tuvojos Tev, šķiet, ka es izdaru noziegumu? Es varu būt sarunās skaļš, ass, ja stāstu prikolus Bet bail, ko jūtu, Tev atklāt, it kā tas ir ārpus likuma Es paskaidrot nevaru to, ko te daru, jau sodiem gaidu debiju Kas ticēs, ka nozagu pulksteni tādēļ, ka todien laika nebija? Un ka man ir slepeni plāni, kas mainīs visu, bet negribu kādu vēl gaidīt It kā Tu ticētu tam, ja Tev teiktu, ka nebiju pālī, bet laimīgs