Un es zinu – jānotiek, kam jānotiek Man sev pašam ir(a) jāpiedod, un jānoliek Malā to, kas bieži sasiet rokas kāro iet Un tas, ka aliņi ir jālieto kā Jāņos, tiek tie Tikai eju, un nezinu kur Bet jaunas atziņas es secinu tur Neredzami defekti, kas izkūst pūlī Cik žēl, ka tieši viņi šķirs mūs mūžīgi Mēs satikāmies nelaikā kā vientuļas ēnas Es laikam piedzimu vienu dienu par vēlu Citā valsts galā, bet vai lielumam jēga Ja Tev tagad stāvu blakām tā kā pieturai ēka Bet mūs vienmēr vajā pagātne Jo tā mums traucē tagad galu galā, savādi Tukšas čaulas, nevis garā bagāti Vajadzēja tikties tikai citā gadā, sanāktu tad Katrs ar savu bagāžu sirdī Mūsu ceļi krustojās, jo tiem ir dažādi virzieni Liktenis joko, mēs bijām sarakstā pirmie Es tikai brīnos, par ko izvērtās man parasta pirmdiena Viņa bija tikai paziņa man mūždien Bet es uzbūvēju kāršu namiņu no dūžiem Būt ar kādu laimīgam – uz to es, manuprāt, eju Es tikai mēģinu sameklēt savām sajūtām seju Katra kļūda dzeļ un baida Esmu tas, kas akli mūk un cer uz laiku Bet nav tā, ka, ja traki grūti, ceļu mainu Lai arī kas Tu būtu, es tevi gaidu Ceru, ka viss no starta notiks labi Ka Tu nebūsi tas veids, kā karma sodīs mani Vai tas būs kas īsts, nevis iztēle prosta? Mēs to zināsim, nu, vismaz es točna
Piedz. 2X Un, jā, tas viss ir sarežģīti, jo negribu ar Tevi tikai gultā tikt Un, jā, es visu sarežģīju, jo, kad esi blakām, atkal vēlos būt kāds cits Un, kad Tu paņem un beidzot arī pamēģini atšķetināt to, kā tagad jūtās sirds Tur nekad nederēs prāts un aprēķini, tam, kas ir(a) patiess, ir(a) grūtāk mirt