Es skatos Tevī un es aizmirstu par visu, kas bijis Es par Tevi atdotu visu, lai mūs redzētu divus. Tu bieži saki, pazūdi un nemeklē vairs, Bet tu zini kā tas ir, ka kopā saplūst laiks. Tu esi īstā un galvenajā sarakstā Kad es zaudēju prātu, Tu to saglabā. Tu esi vietā kā saule, kura sasilda dienā, Kad Tu ienāci, es aizmirsu kā dzīvot ir vienam. Tu esi dziesma, kurai melodiju saceram mēs Es zinu, ko tu jūti, mīļā, lūdzu pasaki to vēl. Es zinu, ka nav viegli, bet Tu saproti mani Un es gribu Tevi tāpēc, ka Tu atrast mūs vari. Tu un es tās ir zīmes, kuras atrodas vienā Tevi redzot Tu padari man visu tik vieglāku, Ar Tevi kopā es nedomāju pilnīgi neko, Dod man roku, lai es ātrāk varu sajust to.
Mūsu domas nekur nenonāk, kad esam divi vien, Mīļā, lūdzu nedomā, lūdzu nedomā Un es Tev pateikšu to, Tevis dēļ no visa pārējā es atteiktos.
Man viņa pietrūkst, tad kad zinu es, Ka nav vairs, ko saglābt. Kaut reizēm domāju, Tu aizej, man liekas, tā būs labāk Ar katru nākamo soli, ar katru stundu, Kas kopā aizvadīta. Sirdi, kas domā, lai gan jūties Tu nomākta. Tev patīk iet prom, redzēt mani pakaļ skrienot. Tev patīk panākt mani, Ātri paķert aiz rokas un saka piedod, Tas atkārtojas tik bieži, no malas tik uzkrītoši. Tu stāvi pusceļā un gaidi mani, esmu puslīdz drošs Tavas acis tik dziļas, es reizēm baidos tajās noslīkt Tagad gaidu Tevi mājās un vārdi saplūst ar notīm, Lai gan nav nekā kopīga, Es redzu Tevi vienmēr sev līdzās. Tu atkal aizcērt durvis, es būšu tas, kurš strīdās Es gribu laiku, Tu gribi saikni, bet vai vajag. Un dienas beigās Tu esi vienīgā, Kuru man bail paņemt aiz rokas, vest prom, Bet vienam neatklāt, mani baida tas, Ka varbūt divreiz Tu vari neatnākt.
Mūsu domas nekur nenonāk, kad esam divi vien, Mīļā, lūdzu nedomā, lūdzu nedomā Un es Tev pateikšu to, Tevis dēļ no visa pārējā es atteiktos.