Elektrība sit, gar šķirbām vējš Dusmīgi skan augšstāva zvans Nepazīstams vīrs uz palodzes Domīgi sēž, neveikli tā uzrunā
“Paklausies kā triec tie no augšstāva” Šķendējas viņš, izlietnē pil “Paskaties kā zib tie ekrānā” “Kas man no tā,” aizgriežas un nosaka
“Tagad vai nekad, nu izsķiras Viņi vai mēs,” prātīgi lēš “Dialektika”, un dūre krīt Tējkanna svilpj, pasniedzas viņš noskaita
Es esmu pulkstens, kurš pats sevi uzvelk Es esmu vējš, kurš pats sevi pūš Es esmu jautājums, kurš pats sevi atbild Ee esmu svētais, kurš pats sevi lūdz.