Tas ir tā, kā spēlēt ģitāru bez stīgām Zinot, ka Tu centies, bet nesanāk Tāpat kā vēlēties - krītot zvaigznēm bezmērķīgām Bet roku sniedzot pret tām - tāpat tās nepanāksi
Tas ir tā, kā redzēt kādu, kuru mīli raudam Un saprast to, ka palīdzēt nevar, pat ja gribās Tāpat kā skaitīt stundas un minūtes, kuras baudam Un neteikt, kad tās beigsies, pat ja zinātu
Tas ir tā, kā dziedāt dziesmu, kurai zini vārdus Un meklēt sevi rindās starp notīm Tāpat kā brīdis, kad sirds cīnās ar prātu Līdz ķermenis ir bezspēcīgs un nokrīt
Tas ir tā, kā skriet pa ceļu, kuram izejas nav Un meklēt savu pieturu, lai atpūstos Tāpat kā putnam bez spārniem lidot nav ļauts Krist un sadegt ar zemi, ja vārdi aptrūktos
Tas ir tā, kā redzēt otru pusi sevis mirušu Un mēģināt to elpināt un glābt Tāpat kā atcerēties brīdi redzot sevi dzimušu Un pasmaidīt kamerai pirms nāves
Piedz.
Mēs salīdzinam sevi ar šo pasauli Mūsu pasaule ir lielākā skatuve Tad, kad izskanēs dziesmas beigās aplausi Tad Tu būsi tas, kas laiku šodien aptur
2.pants
Tas ir tā kā sapņot atvērtām acīm Un redzēt acu priekšā to pašu neko Tāpat kā draugs Tev saka: Tu man patīc Bet nedod Tev ne sirdi, ne roku
Tas ir tā, kā dzirdēt balsi, bet neatsaukties Zinot, ka Tevi dzird, bet nesaprot Tāpat kā priecāties kā bērnam un neatrauties Mēģināt līdz galam, pat ja nepadodas
Tas ir tā, kā saņemt skūpstu pirmo reizi Ar trīcošiem ceļgaliem stāvot lietū Tāpat kā viss, ko Tu iesāc ar laiku beidzas Un nepaspēj, ko gribēdams iegūt
Tas ir tā, kā rakstīt domrakstu par dzīvi Un klades vidū aptrūkstās tintes Tāpat kā dziesmu svētkos dejot līdz Vienā kustībā te apvienojās simti