Stabs, stabs, stabs, stabs. Koks, koks, žogs, žogs. Māja, māja, logs, logs. Vai! Kas ar mani? Skatiens raustās, kaut ko taustās. Apkārt daudz, bāc, viss kaut kas tāds, Kas tver manus uzmanības krikumus. Un, vecīt, tas ir kā likums- Tikko domas sakopot provēšu, Tā ir klāt kaut kas, kas tās novērš. Griež tā kā karuselī, Un bieži nepalīdz vairs alus arī. Tik galva sareiba, un es pret stiklu Atbalstu to, atkal izjūtot ciklu. Ik dienas pa šo ceļu braukt mēdzu Uz darbu, no darba, uz darbu, no darba, uz darbu, no darba, un zini, ko es redzu?
Piedziedājums
Vispār jau tēma sīka, maziņa, Bet tieši tādas jau reizēm top lielas. Starp citu, ir man viens paziņa - Izpalīdzīgs džeks, tiešām lielisks. Viņam firma, ceļ mājas. Satieku. Pirmais, ko prasu: “Kā ta’ klājas?” Viņš saka: “Darbi, darbi, darbi, darbi.” Nu, un par ģimeni kaut kas tur ar bij’. Beidzot arī sev būvē būdu, Dienu no dienas tagad atšķirt grūti. Un te viņš domīgi nopīkst: “Zini, kas mums ar tevi ir kopīgs?”
Piedziedājums
Skatiens raustās, kaut ko taustās. Apkārt daudz, bāc, viss kaut kas tāds, Bet te pēkšņi mans skatiens pamira, Un sajūta tāda it kā galvā būtu kamera. Un it kā kāds būtu piespiedis „zoom out”. Nu, kā es tā varēju garām drūmi šaut? Uz tā ceļa, pa kuru es te vālēju, Izrādās, ir neparasti jauka aleja. Tik es visu laiku skatījos garām, Kaut ko te darām savā zaparā. Tagad daudz retāk te braucu, Braucu, braucu, braucu, braucu...
Piedziedājums
Scratch Kas ar mani bij? Viss kārtībā. Tik spokaini tie mazie mellumi saista Un pievelk uzmanību sev tā kā magnēti, Bet kopainu ieraudzīt – cik tas ir skaisti! Un izjust, ka viss ir kārtībā jau saknē. Scratch Viss ir kārtībā!