[Gustavo]: Vai es to kaut kur biju lasījis, vai man kāds pie kafijas tasītes bija stāstījis, ka viņš bija lasījis Esot jāatsakās no kaut kā, lai kaut ko iegūtu vaļā ir jālaiž, Smelsies savādāk pāri malai. Uztvēru es šo faktu pasīvi, tā, lai zinātu, ja man kāds prasītu, jo ar sevi to nevarēju sasiet, Jā, esmu apkrāvies ar paunām un vēl tēmēju uz jaunām, Ticiet man, dažiem ir vēl ļaunāk. Man tikai rūp, lai garderobē nav robu: Daži krekli ar logotipu \"Skops\", džemperi, kas visu mūžu grauž, jo uz tiem ir uzšūts \"Skauž\", Bikses lielībā ražotas, mīksti slinkuma kažoki, es tā kā daudzi – lepnumā, spītā – varētu izmest kaudzi, bet rītam?
[Renārs]:
Vaļā, mana mēle raisies vaļā, Skaļāk, dziesma jānospēlē skaļāk, Vaļā, apziņa man raisās vaļā, Jāļauj vecai zālei iznīkt tā, lai ir, kur dīgt zaļai. Un ja nu sabrucis kas vai arī pazudis sen, Atkal kopā vāksies pa daļām, Kā agrā aprīlī asni jaunu dzīvību dzen, Tā man būs pamosties un vērties vaļā,
Vaļā.
[Gustavo]:
Bet tad žoklis atkārās, klau, jo apstākļi atvarā rāva, kad vismazāk biju gatavs es tam Es dedzīgi spurojos pretī un vēl noraujos par lecību Zin, ko par atvariem stāsta, vecīt? Tiek no tiem ārā tie, kuri ļaujās, tie, kuri paši peld lejā, bez kaujas Kā tiku ārā, spļāvu saujās, mest ārā, uzskatu, vajag man, to, kas nav aiztikts pusgada laikā, vēl ap kaudzi drusku tā staigāju..
Domāju – zin, kā - ja, bet tomēr noder un ja tas nāk atpakaļ modē Ko man atkal skraidīt pa bodēm? Iekšā viss man burtiski vārās, šaubas kā blenderī maļās, nē, tomēr jāmet tā kaudze ir ārā Dzirdi? Paver tās durvis vaļā!
[Renārs]:
Vaļā, mana mēle raisies vaļā, Skaļāk, dziesma jānospēlē skaļāk, Vaļā, apziņa man raisās vaļā, Jāļauj vecai zālei iznīkt tā, lai ir, kur dīgt zaļai. Un ja nu sabrucis kas vai arī pazudis sen, Atkal kopā vāksies pa daļām, Kā agrā aprīlī asni jaunu dzīvību dzen, Tā man būs pamosties un vērties vaļā, Vaļā.