Un tumšās parādenēs, daiļā, zūdi tu. Vairs, Vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas Bet neesmu pēc dailes nācis šeit Es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
To bija kādi pieci vienuviet ar Ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets Bij polši pievesti, tie stiķēja priekš viena Jo bija vienpadsmit un bija brīva diena
Es izlikos, ka viņus nepazīstu Es, rēta, izlikos, ka dzīstu Es muku bodītē un pirku desmit olas Es viņus pazinu, tie bij’ no mūsu skolas
Lai piedod labiņie, kas dzīvo šajā ielā Un savu labiņumu rāda katru dienu Bet viņi nav un nebūs Nav un nebūs šitās ielas sāls
Viens no tiem čaļiem tāds vecs un gluži bāls Varbūt ir dzejnieks, visu mūžu raksta Ar pieduļķotām asinīm uz bruģa tādas dzejas Kas liktu visam apstāties
Un mājas truli raugās Un tiesneši rok dārzus Un mājas truli raugās Un tiesneši rok dārzus Un mājas truli raugās Un tiesneši rok dārzus