kad menti ielenei ar lūpu krāsu uzzīmēja milzīgu muti kas smejas mentāli mēs likām tos mierā taču fiziski pārvērtām viņu sejas
garām klīstošu suņu mēles laizīja viņu saprāta atliekas no bruģa vai atceries kā mēs to ieleni atdzīvinājām uz pamesta kuģa
arī viņa izrādījās dzejniece lai gan patēvs tai pērtiķis bija vēl šodien – teic ielene – atmiņu ielīksmo viņa izvadīšanas melodija
dzēruši tikai viens otru mēs devāmies prom no ostas menti kā pirmie cilvēki atklāja uguni un sakārtoja jostas
nu mēs bijām kļuvuši kā sieti cauri vīdēja zvaigznes un kuģu masti un mēs trijatā dziedājām skaļi: būt nošautiem ir tik neparasti
bāku ugunis liesmoja līdzās vai tur eņģeļi bija vai ārsti ja esi pērtiķis vai ments saulspuķu sēklas pat mirušam bārsti
un tomēr mēs izdzīvojām eņģeļu pilna bij reanimācijas ēka tie dziedāja: menti cēlušies no mentiem jūs – no 139.psalmā apslēptā spēka
vai atceries kādi bijām mēs kādas bij mūsu mēnesnīcā ienirušās sejas mēs gaidījām kad beidzot mūs arestēs jo nebijām cēlušies no pērtiķiem bet no dzejas