ir galīgs vakars – meitene dzied klusi laiks iekšas griež uz nez jau kuro pusi tā uzpīpē jo štrunts par dziļo kāsu ir viņas dzīve zaudējusi krāsu
ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku visapkārt bezgalīgi smēķu dūmi sev aci izņem meitene kā plūmi
ar atlikušo izņemtajā raugās kā nekad nesatiktā dzīves draugā ir galīgs vakars – abas pamirkšķina un nedzied vairs jo pilna rīkle svina
kāds puisis streipuļo pa trotuāri tam neredzamas dzeloņdrātis pāri un plecos spārni slapji salauzīti bet meitene to pasauc kā par spīti
viņš acīm meklē – kas to pūlas biedēt sauc meitene – kāp augšā spārnus dziedēt ir galīgs vakars – puisis atbild vārgi bet viņai kritušie vēl vienīgie ir dārgi
tā viņu apkops nomazgās un glāstīs vēl pasaku par nākamību stāstīs tad abi uzpīpēs un bezgalīgi klusēs jo beidzies viss kaut dzīve tikai pusē
ak iztēle kas māņus uzbur klusi stāv meitene nevienu nesaukusi ir galīgs vakars – tāpat dungo viņa es padodos… un nomirst sirdsapziņa
laiks piecelties un spārnus savicināt jā – pēdējais jo rīt… kas to var zināt aiz loga upe akmeņi peld tajā šai novakara stundā septītajā