vīrs kas senāk ziedus Gaujā kaisīja vakar linu virves cilpu taisīja svešam pārdots tīrums vēl svešākam mežs... viss kas bija toreiz – šoreiz jau ir svešš
debesis caur jumtu raugās istabā izmisums ir kaprīzs – grib lai izdabā nenāk prieks pēc litra ne pēc diviem nāk... tā kā bija toreiz šoreiz nesanāk
sieva purva dzelmē palicis vien grozs dēls aiz restēm Rīgā meita Rietumos šūpulīša vraks sen pažobelē pūst... toreiz bij kā toreiz šoreiz – būs kā būs
kampa viņš reiz bisi zagli galēt nost tumsā ņēmās lode paša suni kost - palicis bez drauga sāka virvi vīt... tas kā bija toreiz šoreiz nebūs rīt
kaktā nokvēpusi mātes bildīte: būt par bildi viegli - dzīvot gan vairs ne ja tu satiec Dievu lūdz lai piedod māt... toreiz biji līdzās - šoreiz neesi klāt
atmirdz caurā jumtā savāds blāzmojums virves galu rokā vīrs to vēro drūms pēkšņi gaismā atskan mātes vārds tik maigs: toreiz viss vēl priekšā - šoreiz citāds laiks
krīt no rokas virve - sirdī dzēliens ass mātes glāstam vīrs kā bērniņš padodas: ne sev pašam dzīvi ne sev nāvi lemt... toreiz tevi devu – šoreiz nāku ņemt
māte to caur jumtu paceļ gaisos līdz kur to gaida sieva suns un mūžīgs rīts lejā paliek virve – vienīgs liecinieks... toreiz biji derīgs - šoreiz esi lieks