Debesskrāpju spīts liek mākoņiem plīst, Putna lidojums tos atkal ver ciet. Zvaigžņu izmisums, kad viņas krīt mirt, Stāsta man, ka mums dzīvot nav pienākums. Un es cenšos uzmodināt brīvos, Lai dzīvos sameklē.
Un debesjums Tik pilns ar mums! Tik neprotam Lidot vairs kā pirms tam. Kurš atradīs, Kur slēpjas rīts? Kurš atbildēs, jaunu dienu kā sākt?
Dienas piemānīts un nakts atraidīts Alvas zaldātiņš klusi deg neatzīts. Viņa izmisums – tik balta kā guns Stāsta man, ka mums mīlēt nav pienākums. Un es cenšos uzmodināt brīvos, Lai dzīvos sameklē.
Un debesjums Tik pilns ar mums! Tik neprotam Lidot vairs kā pirms tam. Kurš atradīs, Kur slēpjas rīts? Kurš atbildēs, jaunu dienu kā sākt?
Dod roku, lai viss, Kas bijis un būs, Ir dienvidu vējš, kas ledājus dzēš. Mums jānokļūst tur, Kur atlanti tur sev pasauli plecos, Kur sākums.
Un debesjums Tik pilns ar mums! Tik neprotam Lidot vairs kā pirms tam. Kurš atradīs, Kur slēpjas rīts? Kurš atbildēs, jaunu dienu kā sākt?