Dienas kā dienas, tik elpas nepietiek, un kā četras sienas tās nepieviļ- tās vienmēr kaut ko vairāk zin. Nenosauktas vārdā, tās aiznes mani tālāk un izmētā pa krāsām it visur, bet sauli jānotur.
Un ieklausies, ja līst, kā putni metas debesīs- tiem vienmēr jābūt tuvāk lietum, jāredz, kā tas dzimst.
Bet,kad paliks tik miers, miglā pārvērties, varbūt vēlāk sāpēs, varbūt kāds ko prasīs. Kad paliks tik miers, centies sauli nenoskriet- pārāk karsti. Sirds sadeg neparasti...
Un kā no jauna aiz ziemas paslēpies, mans prāts kā neprātīgs kliedz. Bet tā biji tu, kas teica man :"Bēdz!" Un visām ceļa zīmēm,- tas neko nenozīmē,- tās tālāk sauc. Un brīžiem pat liekas, ka no elpas tavas leduspuķes uzziedēs.