Uz upurakmens ceļinieks Pret zodu pīķi spiedis Tam maisa drēbes pelēkas - Viņš Rūnu vārdu balsī kliedzis
Ir Saulesdejas pilnā diena Un pilnais debess malums tai Krīt rasas lāses, asinis un sviedri Un smaga nopūta, kas skan
Nav vecā gara prātam miera Kaut sirmums klusēt sauc - "Nav Tēvijā vairs vīra Kam dūre kā akmens Kam doma kā asmens Kam tvēriens kā sals"
"Un lāsts" pār krustāsisto tēlu Kam padevībā acis mirdz "Un lāsts" ir atbalss tumšā biežņā Kad stiegrie pirksti Lauž spieķi gabalos... ("Kas mūsu zintīm sargu (zie)dos?!!!")
Lūpas sausas rūgtu vārdu veļ: Ne dzestrās Brīves vējus Būs tavu bērnu rokām tvert Ne varu, lepnumu, ne mīlu Tik lēta verga dzīvi velt Līdz kādu rītu zibens spers Un lejā nāks smailā torņa zvans