Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos Tevī, Vējā kā žubīte liepzariņā, Daudz Tu man solīji, maz tomēr devi, Vai nav vienalga, ar! Rai-dai-dai-dā!
Dzintara gredzenu solīji saldi Dziļjūras vārava visskaistākā. Gredzens un devēja – putas un maldi, Krastā tik viļņi dej: Rai-dai-dai-dā!
Skumjas un laime kā vītenis vijas, As’ras krīt biķerī zaļzeltītā. Dienā vēl krūtīs raud naktsmelodijas, Dienā, kad jādzied man: Rai-dai-dai-dā!
Krūtīs, kas dzimis, lai krūtīs ar’ miris: Vieglāk tā glabāt to baltsmiltājā. Vainagā pēdējais zieds kad būs iris, Izirs ir vainags pats: Rai-dai-dai-dā!
Pārtrūks un izirs… Un velti sirds taujā, Brīdi kā rūgto vērst saldākajā. Sirds mana nerātnā, sirds mana straujā, Pārtrūksi tomēr reiz! Rai-dai-dai-dā!