Es esmu mazliet donkihots par lepnu sev, lai atzītos ar ceļu nepietiek, lai zinātu kur iet un vienmēr kādam kaut kur sāp un mājās kāds var nepārnākt tāpat
Es esmu mazliet donžuāns uz pieres rakstīts \"pašapmāns\" man būs ko nožēlot, jo sirds var nepiedot un ķeriet zvaigznes pirms tās kāds ar varu sabērs kabatās tik daudz
mēs varam paslēpties tur, lai vējš mūs tur uz savām rokām varbūt mums lemts būt tur
es esmu mazliet apmānīts no ziemas miega iztramdīts kā lācis nesapr kapēc mus jāpierod pie tā ka vienmēr kaut kur kāds par spīti zinās pareizāk kā būt es esmu mazliet paslēpies aiz sirds man bail ir atklāties tu saki nebrīnies, ja bailes nepāriet bet kā lai zin, vai debesīs būs vieta man pat tad ja līs un līs
mēs varam paslēpties tur, lai vējš mūs tur uz savām rokām varbūt mums lemts būt tur
Bailes kā rīts paņems mūs līdz pārlieku tīrs nakts vairs mūs nepazīs
mēs varam paslēpties tur, lai vējš mūs tur uz savām rokām varbūt mums lemts būt tur