Melikols - Atpakaļgaitā uz priekšu | Текст песни

• Тексты песен
• Melikols
• Atpakaļgaitā uz priekšu

No iekšas piepildits ar to kā eliksīra trauks,
Un jau gadiem tā man prātu nemitīgi jauc.
Lai arī kurp es dodos, pagātne seko man līdz,
Tur atrodas no emocijām veidots invalīds.

No iekšas piepildits ar to kā eliksīra trauks,
Un jau gadiem tā man prātu nemitīgi jauc.
Lai arī kurp es dodos, pagātne seko man līdz,
Tur atrodas no emocijām veidots invalīds.

Tik nenormāls ka skaitās normāli mēģināt vēnas pārgriezt,
Kad jūs mani mīļie ar pirkst galiem manas rētas grābstiet.
Bet nu jau jūtu bailes kādu no tuvajiem sadusmot,
Jo sitiens pretī pa krūtīm, bez kulakiem, saputro.
Tas maniem asinsvadiem elastību kontrolē,
Sirds knapi pukst un kā ceļa zīme nostopē.
Iekšā haoss un es nezinu kur lai tālāk dodos,
Krītu zemē un no tās kā kurmis ārā rokos.
Tiekot laukā pārvietojos sperot soļus maigāk,
Jo apzinos ka pāri saviem soļiem protu staigāt.
Visnāvīgākais ierocis ir mīlestība,
Pret to cīnīties nav iespējams, ka vienrocim ir bizes pīt.
Es nevaru noticēt ja saka ka neesmu kaut kā vērts,
Vienmēr turos pie sava atstājot uz plaukstām rētas.
Bet man ir izveidojies pieradums pie fiziskām sāpēm,
Tāpēc mani ir vieglāk nogāzt ar tipiskām frāzēm.
Nu piemēram "Es tevi mīlu" saka šarmanta būtne,
Bet tad bro man saka tas priekš viņas ir standarts, tu stūlbeni.
Bet es tik mēģinu desmitniekā garām šaujot trāpīt,
Melikol tak saņemies, un beidzot sāc kaut ko darīt.
Blakām Artūrs Skutelis un Ansis Kolmanis runā,
Cenšās kaut kā palīdzēt, jo mans kompass ir čupā.
Aiz pleca vienmēr pietur Eliots - mans bērnības draugs,
Viņam ir grūti man dzert nākamo mēriņu ļaut.
Jo ir neskaitāmas reizes redzējis kā izmainos,
Kad kāds zvana un esmu necēlis jo izvairos.
Jeb tiešiem vārdiem eju vecāku piemēru vadīts,
Kur smagas bēdas labi veldzē, uhm, piemēram partvīns.
Jo tā es esmu pieradis darīt kad slikti jūtos,
Saļimt un ar skropstu galiem asaru virknes šūpot.
Kad saļimstu pavisam es speru drastisku soli,
Tā jau manā ģimenē tā kā klasika proti.
Es atceros kā mamma reiz devās uz šķūni pakārties,
Es tad vēl biju mazs un kliedzu lūdzu apstājies.
Kad tēvs uz viņas kliedza viņa skrēja slīcināties,
Un man diemžēl sanāk viņai viens pret vienu līdzināties.
Ar tēvu vienīgais ko kopā spēlējām bij žiletons,
Bet kā līmeni neiziet tā viņam rāva širmi nost.
Un tādā veidā tika sadauzītas vairākas pultis,
No bailēm paliku sarkans, bet viņš skatījās kā bullis.
Stulbākais ir tas ka pats es neesmu bijis labāks,
Ja man ir dāma, katru mīļu brīdi beef'i sanāk.
Tas laikam asinīs, vai tāpēc ka esmu audzināts tā,
Jo reti kurais izturēties, tā saudzīgāk māk.
Tikai draugi, vecvecāki un paša miesīgais brālis,
Un ir dienas kad viņi kopā ir mans vienīgais glābiņš.
Jo dod man tādu atbalstu kā Dievs Jēzum,
Un pateicoties tam es zinu ka viens neesmu.

Melikols еще тексты