Es redzu - nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos. Ir 1873. gads. Dimd Rīga! Un pirmie dziedāšanas svētki ir sākušies!
Man stāstīja Daugaviņ, Kā liktenis vīdamās, Dziesma savus svētkus svin, Ar bāliņu celdamās. Tā dziedāja bāleliņš, Pret likteni stāvēdams, Viņa dziesmā gadusimts Kā mūžiņis krāsojās.
Vēl nāks piektais gads, asins lietus līs Un visaugstākās priedes nolauzīs, Iesim strēlniekos, dziesma vētru sēs, Mūžam gaismas pils kalnā gavilēs.
Lai balstiņis vīdamās, Par novadu aizvijās, Dziesma savus svētkus svin, Ar bāliņu celdamās. Tā dziedāja bāleliņš Ar Daugavu nemirstīgs, Viņa dziesmā gadusimts Kā mūžiņis krāsojās.
Cauri sirdīm mums lauztās priedes augs, Jaunā gaitā mūs jauni rīti sauks. Tālāk mūžībā iesim dziedot mēs, Mūžam gaismas pils kalnā gavilēs! Mūžam gaismas pils gavilēs!