vēl vakardienas trakums tepat ap mani vīd vēl jūtu dūmu smaku un prožektori tik spīd
vēl vakardienas trakums tepat ap mani vīd un bara jaudīgā dvaka tā cērt, ka kukaiņi krīt
es esmu dzimis pūlī kur saule nenoriet tu stāvus pretī man guli un tā mums visiem te iet
es esmu dzimis pūlī kur saule nenoriet un šajā staru kūlī tas viss man aizmirsties liek aizmirsties liek aizmirsties liek
bet, ja nē, tad atkal jābūt man te -
starp debesīm un savām rētām kur domās plosās likteņa vējš tas mani dzen un mani mētā un reizēm pat uz pusēm plēš
bet vēl uz pulvermucas iet vaļā deja un prieki ar savām kustībām kuces no īstām neatpaliek
bet vēl uz pulvermucas iet vaļā deja un prieki kratos līdzi kā jucis man tik un tā nepietiek
jo esmu dzimis pūlī kur saule nenoriet kā tādā ceļa rullī kas ikdienai pāri iet
es esmu dzimis pūlī kur saule nenoriet ja apturēšu tūlīt tad priekškars aizvērsies ciet aizvērsies ciet aizvērsies ciet
pag' vēl nē, tad atkal jābūt man te -
starp debesīm un savām rētām kur domās plosās likteņa vējš tas mani dzen un mani mētā un reizēm pat uz pusēm plēš
vēl vakardienas trakums tepat ap mani vīd vēl jūtu dūmu smaku un prožektori tik spīd
vēl vakardienas trakums tepat ap mani vīd ir galvā tāds kā vakuums un šķiet kuru katru brīdi
kā rītos bēgums tas aties bet pagaidām vēl ir karsts te caururbj katrs skatiens kā indīgs lāzera stars, ir karsts, un bars, kas spiež un griežas, griežas..
plakstiņi aizveras lēnām tik dzirdu balsis, kas sauc tā gribas atbildēt, bet nevaru jo atkal esmu te -
starp debesīm un savām rētām kur domās plosās likteņa vējš tas mani dzen un mani mētā un reizēm pat uz pusēm plēš