Atdodiet man atpakaļ nolaupīto dienu Šodien vēlos nesatikt vairāk it nevienu. Gribu kļūt par akmeni kādā drošā vietā Un no kalna noripot pašā saules rietā.
Tur es mierā gulēšu savu saldo miegu, Pavasara viducī apbērta ar sniegu. Pāri lidos putnu bars un uz mana pleca, Nolaidīsies atpūsties kāda vārna veca.
Melnā vārna izstāsti savu dzīves stāstu, Melnā vārna palīdzi saprast man šo lāstu. Melnā vārna paskaidro, varbūt tu to jūti, Kāpēc būt par cilvēku dažreiz ir tik grūti?
Uguns vēji pieskaras manām akmens lūpām Un es jūtu sirdi jau sīkās drumslās drūpam. Melnā vārna atvadās spārnus savicinot, Ko gan dzīvot nozīmē, lai es pati minot…
Tā es tagad guļu te mēmā akmens lomā, Nezinot ne nieka no tā ko vārna domā. Tā es tagad guļu kā akmens saules rietā. Tā jau kuro gadu aizvien tai pašā vietā.