Sandis pied. Armija - Vēstule sev prod. Kashuks | Текст песни

• Тексты песен
• Sandis pied. Armija
• Vēstule sev prod. Kashuks

Lirika:
Nav ar ko runāt - rakstu vēstuli sev,
lai arī kā vēlētos rakstīt to tev, vēsi turu svelmi,
visi vārdi velti, no pildspalvas plūst, vēsturi celt,
nevēlos vēl, tas ne velna nedod kā mēsli un pelni

zūdu pūlī tā kā briesmīgi tēli, savu dvēseli pelt,
hm, drīzāk atsvaidzināt tā vēsi ar peldi,
atmiņas dzēst un tad vēl meklēt klusumā spēku, ko smelt,
bet ja es spētu dot tev, to laimi kā zeltu,

izniekotu kādai atņemot elpu,
atņemot laiku, atņemot visu, kas svēts,
atstājot sāpes un rētas, kaut nav tas tā vērts,
zustu pasaulē no ļaudīm kā bēglis,

viens vientuļš, kāpēc pēc siltām asinīm brēc vēnas?
Mīlestības alkas, traucē daudz kas, teiksim, maukas,
veiksmi baumbas papildina tā kā ļauns gars,
agrāk šķita, ka katra kļūda esot tā kā jauns starts,
līdz apjēdzu - mazliet nojūdzoties draud farss!

Visam seko manas likteņa anekdotes un spēles,
kuras slēpju es, taču spēju nest spēju mest
un varbūt pat trāpīt kārtīgi, domas nesās prātā kā kartingi,
agrāk tā arī bija, laikam pagātne seko kā viņa!

bet kas to lai zina, ceļos kad es padoties gribu,
jo laimīgs pamosties gribu, kaut esmu laimīgs un svinu,
brīžiem nesaprotu sevi, savu ceļu ko eju,
bet es ceļos ar vēju - cik spēju levitēju!

Nav ar ko runāt, rakstu vēstuli sev 4x

Nedrīkst mani atstāt vienatnē par ilgu ar savām domām,
Tad manī no nekurienes negants iekšējs dialogs rodās,
Sāk viss kaitināt, pret visu rodas skepticisms,
It kā kaut kas sasniegts, bet cik tālu esi ticis?

Cik laika izniekojis brīvdienās tik plosoties klubos?
Mezglā sapinušās domas, kamēr stostoties mudos,
Pēc negulētām naktīm jūtos tā kā mostoties dubļos,
Pie gultas piekalts esmu tā kā zārkā aizgājējs guļošs,

Cik ilgi prieka maska manas sāpes saturēs?
Cerams, ka nebūs tā, ka beigās sēžu, savus matus plēšu,
Kas to apturēs? Noteikti un vienīgi es pats,
Par manām mīlas alkām trakāks tikai Āfrikā ir bads,

Es došos talkā, lasot lauskas, kamēr apmierinās skats,
Gaidot pilnību, kurā beidzot mieru varbūt spēšu rast,
Aiz muguras ļaužu pūlis, kurš vēl biezāks nekā mežs,
Pilns ar pazīstamām sejām, tik un tā viss liekās svešs,

Kad likšos mierā es, nezinu, vispār grūti pateikt,
Reizēm esmu lēns kā gliemis, tāpat paliek bailes sasteigt,
Rīta gaiļus apsteidzu, kad mostos vēl pirms viņiem,
Šaustīt sevi kļuvis tik dabīgi, kā bokserim uzņemot sitienu,

Es varu pateikt Jums tik' vienu, tas ir kaitīgs ieradums
Man smadzenes tik rievotas, jo tur es sev taisu ierakumus,
Tā ir tā vienīgā vieta, kur notiek lielākā kauja,
Uz sevi skatoties no malas, man pie sejas ir sauja,

Sandis pied. Armija еще тексты