Sarkandaiļa roze auga Diža ceļa maliņā. -Kam tu augi, kam ziedēji, Kam tu augi, kam ziedēji, Kam puisēnus kaitināj’. -Brīv man augti, brīv ziedēti, Brīv puisēnus kaitināt. Brīv puisēnus kaitināt Visu cauru vasariņ. Bāliņš jāja uz kariņu nepušķotu cepurīt. Tec, māsiņa, dārziņāi, Pušķo brāļa cepurīt! Dziedādama appušķoja, Raudādama pavadīj. -Kam tu raudi, man’ māsiņa, Vai tev bija ziedu žēl? -Man nebija ziedu žēl, Man bij tevis paša žēl. Karavīram īss mūžiņis Kā vasaras launadziņš. Kā vasaras launadziņš, Kā ūdeņa burbulītis. Karavīra dvēselīte Sēd zobena galiņā; Sēd zobena galiņāi, Uguntiņas maliņā.