Melni mākoņi guļas pāri tumšajiem mežiem Drūmi vējā simtgadu ozoli šalc Uz senā svētkalna akmeņiem mēmi sēž kraukļi Tie Velina ziņneši iz veļu valsts
Deg naktī zem ozola svētā uguns Grimst akmeņi sūnās un lēni dilst Tajos iekaltās zīmes
Akmenī iekaltās zīmes
Bet līdz ar rīta miglu Deviņi priesteri svētkalnā kāpj Pie akmeņiem stājas Un seno rituālu tie sāk
Uguns gars, ņem mūsu veltes Lai dūmu grīste debesis sniedz Mums savu nenoliedz Pērkon, sirmais senču dievs Dod nākamām paaudzēm saprast Mūsu atstātās zīmes
Akmenī iekaltās zīmes
Lai varam no jauna pacelt Karogus rotātus Pērkoņkrustiem Lai turpinām dzimtu kas nīkst Un izslienam noliektās galvas lepni Un mūsu spēks nekad vairs lai neizsīkst