Par laikiem, ko neviens vairs neatceras Būs tas sen aizmirstais stāsts Kā pār jūru te atnāca ļaudis Un uz dzīvi Prūsijā apmetās
Tos atveda divi brāļi Videvuds un Prūtenis Bij’ viņu vārdi Un deva tie prūšiem likumus Un trīs dievus, ko turēt par svētiem Kļuva Videvuds tad par virsaiti Bet viņa brālis pirmais vaidelots, krīvu krīvs
Un kad palika brāļi sirmi un veci Tad sasauca Rāmavā ļaudis Un lika tiem sacīt Pie sevīm tagad dievi mūs sauc
“Abi vecie vīri paņēma viens otru pie rokas, un ar dziesmām devās ugunī un sadega. Un notika tā, ka visā Prūsijā vēl pēc tam daudzās vietās pielūdza viņus kā dievus.”
Baltus zibeņus Pērkons spēra Uguns upuri Dievi sev ņēma
Svētajai ugunij Ziedojās dzīvs Virsaitis Videvuds Un Prūtenis, krīvu krīvs