Pēc Ziemassvētku kaujām strēlniekiem atpūta nebija ilga, 23. janvārī vācieši sāk uzbrukumu, lai atgūtu nesen zaudēto Ložmetējkalnu. Tās bija pašas asiņainākās kaujas Rīgas frontē.
30 grādu sals Ledū kalts Ložmetējkalns Celieties, strēlnieki, elpot kļūst grūti Friči šurp gāzes lādiņus sūta Tā kā dobja aizkapa balss Ierūcas pirmais lielgabals Un viesuļuguns vēl neredzēta Jau pāri jums drāžas kā nāves vētra Visums piepildās ārprāta auriem Liekas ar pasauli šodien būs cauri Bet sakodiet zobus naida kvēlē Jums jānoturas šai zemes strēlē
Esat kā vīri Kā zemgaļu karavīri Esat kā vīri Sirdīs savās no bailēm brīvi
Nāk vācu ķēdes melnām masām Klusēdamas, sejām cietām un asām Jāatgūst tiem Ložmetējkalns Asinīs jānomazgā savs kauns Zem viņu trieciena krievu daļas Notrīc, ceļas un atpakaļ veļas Turieties, latvieši, jūs nedrīkstat gurt Jo šodien šī kauja jums jāiztur!
Šaujot pārkarst šauteņu stobri Durkļi cērt miesās asiņu robus Līdz pēdējai robežai uzvilkts viss spēks Tagad vai nekad vairs, cilvēks kļūst zvērs
Tur citur aiz mākoņiem spoži saulīte spīd Bet šeit tikai sals, šausmas un nāve ik brīd’
Esat kā vīri Kā īsteni karavīri Jums jābūt kā vīriem Sirdīs savās no bailēm brīviem
* “Esat kā vīri” – 5.Zemgales pulka kaujassauciens