Hei, ziemeļu ļaudis, vai dzirdat kā dzied Jau pirmie putni un sniegpulkstenītas zied Lūzt upēs ledus zem plānā sniega Tā Zemes māte, kas mostas no miega
Stāv dzidra debess līdz apvārsnim vaļā, Tur gribas skriet, no prieka kliegt balsī skaļā; Aiz kalniem taures svētku ziņu sauc - Smagiem pakaviem dārdot, šai zemē Ūsiņš brauc
Pār debesu kalnu, kumeļā baltā Uz laukiem, ko pirmā zāle klāj; Kopā ar silto vasaras sauli, Tā katru gadu pie mums atkal Ūsiņš jāj
Nu vaidelošiem laiks, tie baltos svārkus velk, Uz svētbirzi steidz, kur dievu ozoli aug, Tur ugunis aizdedz un ar dziesmu teic: Ai, Ūsiņ, dievaiti, tavi bērni tevi sveic!