Tā bija viena no pēdējām lielākām zemgaļu uzvarētajām kaujām – 1287. gada martā viņi uzbruka galvenajam kristīgo centram Baltijā – Rīgai. Kaut gan pilsētu ieņemt tiem neizdevās, viņi nopostīja visu apkārtni un uzbruka citai pilsētai – Ikšķilei. Vācu ordeņa bruņinieki dzinās pakaļ zemgaļiem un mežā pie Garozas abi karaspēki satikās…
Dedz naidā kvēlā, dedz mana sirds Tver roka ciešāk zobena spalu Jau mežmalā svešu pakavu dimdoņu dzird – Tur kāds jāj meklēt šai zemē sev galu Drīz asiņu upes tecēs un daudziem vairs neredzēt sauli…
Vēl mežā dziļš guļ klusums Un tumsa kokus sedz Tur krustiem rotāti vīri Tie guļ, ne ko dzird, ne ko redz
Tie neredz, kur biezokņa dzīlēs Kā ugunis acis spīd Un nejūt kā Veļu māte Nāves elpu tiem uzpūš šobrīd
– Laiks mosties, laiks mosties – Sauc klusu kāda draudīga balss Tur kokā ķērc krauklis melns: “Šeit visiem jums pienāks gals!”
Te pāršķeļ klusumu kaujas sauciens Tur cauri biezoknim zemgaļi nāk Kā melna nāves ēna pret kristīgiem velties tie sāk Tie ietriecas krustnešu rindās Un piešķīst ar asinīm sniegs Dzird vaidus un zobenus šķindam Jau daudzas acis ver nāves miegs
Un beidzot liecas un sašķīst viss kristīgo bars – Nav pārspējams šodien tiem zemgaļu niknums un kaujas spars!
Ei, kraukļi, uz Zemgali nesiet ziņu: “Pie Garozas silā sakauts guļ ienaidnieks!”