Tas notika 1236. gada 22. septembra dienā, Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki mestra Folkvīna vadībā pēc sirojuma pa lietuviešu zemēm devās atpakaļ uz Rīgu. Pusceļā, netālu no Saules ciema, viņus negaidīti pārsteidza Ringauda vadītais lietuviešu un zemgaļu apvienotais karaspēks un sākās varena kauja...
Sēdies, ceļiniek, krastā Skatus pāri met Redzi lēzeno lauku Viņpus upes pretī
Tur, kur mierīgs arājs Status ceļ uz lauka Pirms daudz gadiem brāza Sīvas kaujas auka
Tur Zobenbrāļu ordeņa vara pīšļos gruva Leiši, zemgalieši dižu uzvaru kaujā sev guva
Kaujā pie Saules Tur Ringauds skandēja uzvaras taures Kaujā pie Saules Tur zemē pūst kristīgo kauli
Pa tumšiem mežiem slepus Ir Ringauds ar lietuvjiem traucis Un pa ceļam sev zemgaļus Uz asiņu dzīrēm līdz saucis
Pērkon! Dievs visuvarenais Tu, kas zibšņus met graujā Kā priekšā dreb zeme un gaiss Jel palīdzi mums šajā kaujā!
Mestrs Folkvīns un ordeņa brāļi Visi mūža miegā tur slīga No zemgaļiem kļuva dažs gļēvuls vēl kauts Kas lūkoja bēgšus tikt Rīgā
Kauja pie Saules, Mēmeles krastā Ringauda uzvaras krāšņākais zieds Ceļiniek, vietai kad garām šai ej Varoņus pieminot galvu liec!