Asins rasa rīta miglā Žvadz dzelži, zobeni, pīķi Simtiem pakavu bradā Tālavas laukus Ko klāj Letu līķi Es redzu, svētkalnā melni vīri Jau kokus cērt
Tie strādā nakti un dienu Dievu akmens šķelts, lejā grūsts Svētie ozoli pārtop par sienu Un debesīs ieduras baznīcas krusts
Caur uguni, caur zobenu, caur asiņu jūrai Mums jauno ticību mācīties būs!
Tur pirmatnējo mežu dzīlēs Steidziet, meklējiet viņu Raganu, Laumas zintnieci Čūsku sievietei nesiet ziņu - Lai tās stiprie vārdi spēj mūsu lāstu ārdīt
Tā, kas dzimusi kopā ar čūskām Zalkšu ķēniņa izredzēta Odzes indē svētīta Burvju vārdos nepārspēta Melnu seju nu griežas tā dejā:
Sper, sper Pērkoni deviņiem zibeņiem Sadedz, baznīca, ziliem uguņiem Nīksti, dilsti, svešā vara Krīti kā rudens lapa no zara
Pie šķeltā akmens čūsku sieviete Ziedu dodot Pērkonu lūdz: Nāc atpakaļ, Debesu graudēj Šķel, cērt, triec, tā lai svešā baznīca lūzt!
"Pērkons brauc vara tiltu Deviņi zirgi Zaļa pātaga rokā Zaļa čūska priekšā Cērt deviņos gabalos Met dziļā jūrā iekšā"
Nodun pamale, notrīc zeme Zilām gaismām piešķīst viss gaiss Ļaunas ugunis raganas acīs Pār zemi nogūlies klusums baiss
Rau, kā velkas debeši melni, Sārtām liesmām aizdegas krusts Nāc, nāc, Debesu graudēj Šķel, cērt, triec, tā lai svešā baznīca lūzt!