Savu meiteni es saucu par cielavu,
Jo viņai bija spārni.
Vismaz man tā likās.
Bet tad ...
Rīt viņa nāks –
Es naivi savam slieksnim meloju.
Rīt viņa nāks,
Bet atbild slieksnis auksts.
Vējš viņu sauks,
Vējš viņas gaišu vārdu nesīs.
Un jumtos putni teiks,
Cik viegli spārni tai –
Smejošai, skrejošai cielavai.
Sauc saukdams mājās cielavu
Vēl kamēr vakars, saule spīd.
Bet vēji atbild akmenī,
Slēp savas acis akmenī.
Kāds dīvains laiks –
Es naktī saku savai pilsētai.
Birst zemes miers,
Bet mana roka salst.
Un vēji nes
Man acīs vakardienas pelnus.
Kāds dīvains mierīgs laiks
Uz mūžiem pieder tai –
Smejošai, skrejošai cielavai!
Sauc saukdams mājās cielavu
Vēl kamēr vakars, saule spīd.
Bet vēji atbild akmenī,
Slēp savas acis akmenī.
Savu meiteni es saucu par cielavu,
Jo viņai bija spārni.
Vismaz man tā likās.
Bet tie ar spārniem,
Tie dzīvo ļoti ātri...
Viktors Lapčenoks еще тексты
Оценка текста
Статистика страницы на pesni.guru ▼
Просмотров сегодня: 1