Vakars pagājis vienā dejā, es jutu tevi, tu juti mani. Tu lūkojies manā sejā, es vēros tavējā. Mēs dejojām lēni, lēni, un mūzika skanēja klusām, un mēs viens no otra skatiem klusējām un mulsām. Aiz loga bija nakts, blakus istabā kamīns dega. Pāri man lēni, lēni nolaidās tavu acu dziļuma sega Mēs gājām kopā pa ceļu. Pāri mums mirdzēja debess jums, un mēs zinājām, ka šai naktī kāds tur augšā ir kopā ar mums. Mēs gājām lēni, lēni, mūsu sirdis pukstēja klusām, un mēs viens no otra klusēšanas klusējām un mulsām Nakts klusums gulēja virs ceļa, pa kuru gājām. Mēs gribējām būt kopā un nevis iet uz mājām. Nāc sapnī tu nāc un dejot sāc. Bet nakts ‐ tā tumsas spēles spēlē. Sapnī tu nāc un mīlēt sāc, un spēli šo līdz rītam spēlē