Mans organisms ārprātīgi laiku jūt, Es strādāju bez steigas, tā tam vajag būt. Tik īss un garš ir pseidonīms, Kas zin, cik tālu jāiet mums. Tu nedrīksti būt gadījums, Šis laiks mums sapņos Vēl nav noteikums.
Mans organisms ārprātīgi laiku jūt, Viss sācies beigām, jo tā tam tomēr vajag būt, Kur negaida mūs vairs neviens, Es jūtu visu to, ko nejūt neviens. Un nerīstos un nespārdos, Tavs samākslotais skatiens ir alkohols.
Naids pacēlies ir jau virs mūsu galvām, Varbūt ir tik nereāls šīs jaunais prieks, Liekas neizkustināt šo klinti, Ārprāts cik bezcerīga straume plūst.
Šis ir mans auto aerodroms - tas, Tavs augums prasa krāsu, tas nav nekas. This is my servant, and this is my car. I want to drink and I drive to the bar.
Mans organisms ir īslaicīga pasaule, Viss sācies beigām, jo tā tam tomēr vajag būt. Kur negaida mūs vairs neviens, Es jūtu visu to, ko nejūt neviens. Un nerīstos un nespārdos, Tavs samākslotais skatiens ir alkohols.
Šis ir mans auto aerodroms - tas, Tavs augums prasa krāsu, tas nav nekas. This is my servant, and this is my car. I want to drink and I drive to the bar.
Šis ir mans auto aerodroms - tas, Tavs augums prasa krāsu, tas nav nekas. This is my servant, and this is my car. I want to drink and I drive to the bar. I want to drink and I drive to the bar. I want to drink and I drive