pa pasauli mūsu, kur viss ir tik strauji mašīnas rūc un pagalmos ir kaujas lēni, lēni, atis ceļu mēro uz pagasta centru ar kumeliņu bēro čīkstēja rati un vērojot skatu viņš pieglauda matus, un padomāja: ‘āāā, vēl jātiek līdz tirgum, jāpaņem pirkumi jāpabaro zirgu, nu, kaut kā tā..’ garāmbraucēji taurē un sauc, apdzen pajūgu, riepas tik kauc, lai kauc garāmbraucēji taurē un sauc stūri rausta un uzacis rauc, lai rauc
miests aiz miesta, viss iet kā pa sviestu līdz vajadzības spiests atis liek zirgam stāt stāv, kaut ko bakstās, redz māla podu domā: ‘kas tas tāds?’, un pieiet tam klāt
tai podā bij’ lati, tas atim sāk patikt viņš pieglauda matus, un padomāja: ‘wow, te atlikt var tirgu, laist vaļā zirgu ir iespēju virkne’, un priekā sāk kaukt
garāmbraucēji taurē un sauc ‘ko viņš stāv, te stāvēt nav ļauts!’, nav ļauts garāmbraucēji taurē un sauc ‘nē, tu pas’ties, vai tas nav viens pauts?’, jā nav
bet tie, kam vēl uz lūpām piens vai mācīt var un spriest par to vai katrs pagrieziens ir tas, kur iekšā griezt?
hm.. tātad podā bij lati, kas atim tas patīk bet pirms palaist zirgu no priekiem tik žirgts viņš apsēdās mirkli pasapņot kā: viņš paņemtu podu, pa taisno uz bodi kur glaunākie skroderi, pēc jaunākās modes un tie, kas man koda, nu atdos man godu ja izspruktu lode, es izbēgtu sodus bet redz, kas par jodu, kur dālderi rodas parādās kodes un kāds mani nodos kaut ar zin’ vienalga, jo nauda tak valda un man tak būs dāmas, tās burvīgās dāmas bet tām līdzi drāmas, un nav dzīves rāmas un nav dzīves rāmas..?
attapās atis jau tikai pie ratiem bez poda un latiem, vēl brīdi viņš stāv pārdomās klusi, atskatījās drusku tad pārmeta krustu un aizbrauca prom
bet tie, kam vēl uz lūpām piens vai mācīt var un spriest par to vai katrs pagrieziens ir tas, kur iekšā griezt?
čīkstēja rati uz lielceļa platā zirgs galvu kratot padomāja:’āaā, jau tuvojas nakts, vēl jāaizved atis, jo kur viņš viens pats, nu kaut kā tā..’