tu savus spārnus nekad nesakļauj jāprot brīnīties pat tad ja mazliet bail sirds ir stipra cik nu stipra tā var būt bet tās pukstus mums caur vēju jāsajūt
augstāk par mums tad vairs tik debesjums lēnāk par mums pat domas un vējš izlido sirds prāts un apmulsums cik tu esi brīvs ja lido sev līdz
nav pat jāzin kāds būs iznākums bet dzīvo tā ka apstāties ir noziegums ne jau katru sirdi vējš uz spārniem tur ne jau vienmēr būs tik viegli ņem un bur