Gar Staburagu lidoja
reiz garām Saules meitiņa,
tam aplika rociņu zelts spožo
un karsti, karsti skūpstīja to.
No simtgadu skumjām viņš pamodās,
caur asarām līksmi iemirdzējās.
Pār pelēko vaigu, kas neprata smiet,
tai netikās ilgi skūpstus liet.
Ar vilnīšiem dejojot, tā aizbēga,
un skumjās Staburags tad satumsa.
Viņš vaigu ar miglu apklāja
un asarās lēni sabruka.
Zodiaks еще тексты
Оценка текста
Статистика страницы на pesni.guru ▼
Просмотров сегодня: 1